Tirdzniecības iespēju noslēpumi Video

Princips bija vienkāršs: tā kā uzturēt veikalu ar pārdevēju miestiņā, kur ir tikai kādi divdesmit iedzīvotāji, neatmaksājas, vietējās valdes ēkā ierīkoja improvizētu bodīti, kur plauktos salika pirmās nepieciešamības preces — sāli, cukuru, sērkociņus, maizi, vēlāk arī laikrakstus un papirosus. Bet blakus nolika kastīti, kurā pircēji sabēra naudiņu par tām precēm, ko bija paņēmuši.

Nekāda pārdevēja šādā kioskā nebija, tādēļ teorētiski pastāvēja iespēja blēdīties — teiksim, paņemt preces par rubli, bet kastītē iebērt 70 kapeikas vai arī neiebērt neko. Turpat blakus bija arī šķīvis ar sīknaudu, lai pircējs pats varētu paņemt atlikumu. Tā laika prese apgalvoja, ka kiosku kasēs iztrūkumi fiksēti diezgan reti un tādos gadījumos starpību parasti sedzis vietējais darba kolektīvs.

Tātad būtībā tirdzniecības sistēma Tirdzniecības iespēju noslēpumi Video ar ko īpaši neriskēja: dārgu preču šādos kioskos nebija, tādēļ milzīgs iztrūkums nekādi nevarēja gadīties, bet sīkos iztrūkumus kompensēja, vadoties pēc kolektīvās atbildības principa. Rīgas Medicīnas preparātu rūpnīcas darbinieki pie avīžu stenda bez pārdevēja.

Foto: L. Pantuss, K. Tika gan atzīts, ka gadoties arī atsevišķi trūkumi, piemēram, dažviet pārāk reti kioskiem atvedot svaigu maizi. Saskaņā ar plānu preces kioskiem vajadzēja piegādāt ik pārdienas, taču vietām pievedums bijis tikai reizi nedēļā.

Kandavas rajona kolhoza "Lāčplēsis kiosks" bez pārdevēja.

Arī dažās skolās darbojās kioski bez pārdevējiem, kuros varēja iegādāties burtnīcas, zīmuļus un citas mācībām nepieciešamās preces. Apgrozījums šajās tirdzniecības vietās bija diezgan liels, tomēr sešdesmito gadu pusē bezpārdevēju kiosku mode pamazām sāka beigties.

Vietā nāca jauna tirdzniecības forma, kas ļāva apkalpot nomaļākās apdzīvotās vietas, — autoveikals, kas pāris reižu nedēļā piestāja pie attālāko māju namdurvīm.